Iesākumam nedaudz pārdomu - par cik šis tomēr ir blogs. Vairāku nedēļu periodā jau otro reizi sēdēt kinozālē, lai skatītos jaunu latviešu filmu, ir vienkārši forši - pirmām kārtām tapēc, ka savs ir savs, un nekur tas nepaliks. Bet otrkārt un galvenokārt tādēļ, ka skatītā filma nav kārtējais nacionālpatriotiskais pasūtījums, rūdolfu mantojums, kāda autora ilgus gadus dzemdētā apziņas caureja vai vienkārši "nestandarta kino, kurš jāsaprot" (kaut jau otro gadu desmitu tas nesanāk, un vaina nav manī), bet gan mūsdienīgs, aktuāls…

Latviešu filmai - latviešu valodā:

Pats galvenais laikam ir tas, ka par šo filmu man tā īsti nav, ko teikt - un tas arī ir pats labākais, ko es varu pateikt, jo līdz šim latviešu kino tiek sagaidīts vai nu ar sejaspalmu (piemēru ir nu TIK daudz), vai nu tas ir kaut kāds nereālais pozitīvais pārsteigums, jo gaidīji sejaspalmu... bet ko darīt, kad tas vienkārši ir zolīds (labi uzņemts, neslikti uzrakstīts, kārtīgs, nedaudz smieklīgs, sirsnīgs, bet ne ģeniāls) kino -…