Filmas stāsts nav pārāk oriģināls - par to, ka, lai uzvarētu, vienmēr nākas kaut ko zaudēt - dažreiz pat ko vērtīgāku par uzvaru. Tomēr Ņūmens ir ļoti harizmātisks aktieris un šajā filmā piesaista uzmanību tā, ka nav iespējams atrauties. Labi izdevusies arī viņa saspēle ar Paiperi, kas atveido klibo alkoholiķi.
Kopumā - melnbalta filma ar rāmu tempu, labu operatora darbu, lieliskiem aktieriem, biljarda (pūla) spēles ainām, kuras ir puslīdz saprotamas pat pilnīgiem nejēgām, un saistoši pasniegtu stāstu.

Taboo ir Ošimas pēdējā filma. Lēna, nesteidzīga un vizuāli skaista ar kulmināciju un traģisku atrisinajumu pašās filmas beigās. Jāatzīst, ka līdz šim nebiju ievērojusi, ka samuraju cīņām piemīt tik daudz homoerotisma. Bet kā jau Ošimam ierasts, tad filma nav viennozīmīga - tā ir par tradīcijām, pašiznīcinošiem aizliegumiem, slēgtām sabiedrībām, kaislību nogalināt un skaistuma destruktīvo dabu.

Linča filmas parasti ir nelāgi samudrītas, bet šī ir perfekta savā totālajā vienkāršībā pat, ja vietām izskatās pēc John Deer lauksaimniecības tehnikas reklāmas.
Aizkustinoša, ar lieliskiem galveno lomu tēlotājiem, brīnišķīgām, rudenīgām Amerikas lauku ainavām un kantrī stilā ieturētu Badalamenti muzikālo pavadījumu.

Poētisks, bet ļoti brutāls un vardarbīgs stāsts par to, kā Austrālija 19. gadsimtā pamazām kļuva par civilizētu zemi. Filmā nav neviena īsti pozitīva tēla, katrs ir ļauns savā veidā un aiz saviem iemesliem. Pasakaini skaisti saulrieti, bezgalīgi tuksnesīgi klajumi, dīvaini koki, svelme un milzums apkārt spindzošu, kaitinošu mušu. Tomēr dažas nejaušas detaļas kā Vatsones varones neskaitāmās, smalkās, ar rokām apšūtās tērpa podziņas, nīkulīgais, saules izdedzinātais rožu dārzs vai vates sniega pikas ir negaidīti aizkustinošas.
Lai gan Nika Keiva bernišķīgi ļaunās literārās izpausmes mani nekad nav saistījušas, tomēr jāatzīst, ka filmas scenārijam nav ne vainas.